Valdis Liepiņš strādāja pie fantāzijas spēles vides dizaina. Projekts mainījās trīs reizes - mainījās mākslas vadītāji, koncepcija, pat dzinēja versija. Bet viņa akmens tekstūras palika visās versijās.
Pirms: Sākotnējā pieeja bija taisīt fotoreālistiskas tekstūras. Valdis fotografēja īstus akmeņus, apstrādāja Photoshop, pievienoja detaļas. Rezultāts bija tehniski precīzs - katrai akmens šķembai bija redzama ģeoloģiskā struktūra. Pirmais mākslas vadītājs to apstiprināja.
Es pavadīju nedēļu, fotografējot dažādus akmeņus Gaujas krastos. Doma bija - jo reālāks, jo labāks. Otrais mākslas vadītājs teica, ka šis izskatās kā ģeoloģijas mācību grāmata.
Kāpēc tas nestrādāja
Problēma bija kontekstā. Fotoreālistiski akmeņi sadūrās ar stilizētajiem rakstu modeļiem un vienkāršotajām būvēm. Viss kopā izskatījās kā kolāža no dažādiem avotiem.
Pēc: Valdis sāka no jauna. Viņš saglabāja tikai akmens pamata formu un krāsu toni. Detaļas viņš zīmēja ar roku, pievienojot ķērpjus un plaisas tikai tur, kur tās pastiprina formu. Viņš izmantoja tikai četras krāsas katrai tekstūrai - pamattonis, ēnas tons, gaismas akcents, detaļu slānis.
Trešais mākslas vadītājs ienāca ar jaunu koncepciju. Viņš aplūkoja Valža tekstūras un teica - šīs paliek. Tās strādāja ar jebkuru stilu, jo nebija piesaistītas konkrētam realismam. Tās bija pietiekami vienkāršas, lai pielāgotos, bet pietiekami raksturīgas, lai būtu atpazīstamas.
Tagad Valdis māca šo pieeju citiem. Viņa padoms - tekstūrām jāstrādā ar visu scēnu, nevis jācīnās par uzmanību.